Ogres upe, ziema, saulriets

Ogrēnietis Rinalds Sirsniņš: Veiksmes atslēga ir profesionāls darbs

Drukāt
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

26.02.2019 16:45

Savu karjeru sācis tepat Ogres Basketbola skolā, spēlējis gan vairākos Latvijas basketbola klubos, gan arī ārzemēs, kopā ar BK “Barons” ieguvis Eirokausu, bijis Latvijas basketbola izlases kapteinis - tie ir tikai galvenie pieturas punkti raibajā, panākumiem un arī kritumiem bagātajā basketbolista Rinalda Sirsniņa ceļā, kas beidzot, gluži kā Brigaderes pasakas varoni, viņu atkal atvedis mājās. Šoreiz intervija ar vienu no labākajiem Latvijas basketbola saspēles vadītājiem un Basketbola kluba “Ogre” kapteini Rinaldu Sirsniņu.

 
Kā viss sākās - kāpēc sāki spēlēt tieši basketbolu?
Es nāku no sportiskas ģimenes - tētis bija vieglatlēts, mamma spēlēja rokasbumbu, līdz ar to sports jau ir šūpulī ielikts. Vecāki sākotnēji gribēja, lai trenējos rokasbumbā, bet tobrīd Ogrē bija labs, stingrs treneris Jānis Puzāks, tāpēc mani tomēr aizveda uz basketbola skolu. Jāsaka par to liels paldies, jo man tas patiesi iepatikās, esmu pabijis daudzās valstīs un guvis lielu pieredzi.
 
Pastāsti, lūdzu, īsumā par līdzšinējo pieredzi basketbolā!
Mana profesionālā karjera bijusi gana ilga un dažāda. Jau pēdējās divās Ogres Basketbola skolas grupās braucu uz Rīgu trenēties “Skonto” basketbola komandā, un 17 gadu vecumā tiku pie sava pirmā profesionālā līguma ar BK „Skonto”. Pēc divām sezonām piedāvājums nāca no Polijas kluba „Anwil”, kur nospēlēti divi gadi. Izšķirties pieņemt piedāvājumu lielā mērā palīdzēja tas, ka klubā jau veiksmīgi spēlēja tādi paziņas kā Jānis Blūms, Gatis Jahovičs, Armands Šķēle. Vēlāk saņēmu piedāvājumu no tolaik jaundibinātā kluba „Rīga 05” (vēlāk “ASK Rīga”) trenera Raimonda Miglenieka, kuru uzskatu arī par vienu no labākajiem basketbolistiem Latvijā. Daudz nešaubījos un atgriezos. Profesionālajā ziņā varbūt zaudēju, ka pasteidzos, bet biju iepazinies ar savu tagadējo sievu un vēlējos atpakaļ uz Latviju, līdz ar to no ģimeniskās puses noteikti esmu tikai ieguvējs. Šobrīd man ir burvīga sieva Dace un meitas - Evelīna un Keita. 
 
Pēc ASK Rīga kādu brīdi spēlēju Gulbenē, tad atkal Polijā, līdz saņēmu aicinājumu no kluba „Barons”, ar kuru tika iegūta arī Eirokausa uzvarētāja trofeja, un šis sasniegums Latvijas klubu basketbola vēsturē vēl nav ticis pārspēts. 2009. - 2010. gadā spēlēju Latvijas basketbola izlases sastāvā un tiku izvēlēts par komandas kapteini. Tad pusotru sezonu spēlēju Ukrainas „Azot”, kuru pamest nācās, atnākot jaunam komandas trenerim ar pašam savu spēlētāju kodolu. Vienu sezonu nospēlēju arī Igaunijas klubā „Tarvas”, līdz piezvanīja Edgars Teteris un piedāvāja papildināt Jēkabpils komandas rindas. Tā es uz veselām piecām sezonām kļuvu par šīs pilsētas komandas spēlētāju. Jau otrajā gadā izdevās „paņemt” Latvijas bronzu un vēlāk šo panākumu arī vēlreiz atkārtot.
 
2017. gadā saņēmu piedāvājumu no Ogres, daudz nedomādams piekritu, jo vienmēr esmu uzsvēris, ka esmu ogrēnietis. Turklāt redzēju, ka BK “Ogre” aug kā komanda, tā ar savu labo sastāvu ir kļuvusi konkurētspējīga.
 
Kā Tu raksturotu basketbola klubu “Ogre”?
Komanda ir labi nokomplektēta, visi ir savējie (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – lielākoties komandas sastāvā spēlē ogrēnieši), treneru korpusa izpratne un praksē īstenotais basketbols ir moderns, interesants un, kā redzams, arī veiksmīgs. Uzskatu, ka tieši profesionāls darbs ir kluba veiksmes atslēga. Treneri, fizioterapeiti, vadība nodrošina visu, lai varam koncentrēties izvirzītajiem mērķiem. Protams, svarīgas ir arī finanses, bet ne vienmēr tas ir noteicošais, jo ar lielu gribasspēku var apspēlēt arī lielās komandas. Esam ļoti saliedēta komanda. Neiztiek arī bez emocijām, bet sportā tās ir vajadzīgas - ja nav emociju, tad jāiet no sporta prom.
 
Komandai ir lielisks treneris - Artūrs Visockis-Rubenis. Savulaik kopā mācījāmies treneru kursos, bet nu viņš ir mans treneris. Var just, ka Artūrs ir treneris uz pilnu jaudu, ar visu sirdi un dvēseli, tāpēc ir liels prieks spēlēt. Laukumā viņš var būt skarbs, bet ikdienā ir ļoti labs cilvēks, ar kuru var parunāt ne tikai par basketbolu.
 
Pirmo reizi komandai ir divi kapteiņi – es esmu mūsu kapteinis mājas spēlēs, bet Kristaps Dārgais - izbraukumos. Esam pieņēmuši savu lomu, ar Kristapu labi saprotamies un sadarbojamies.
 
Ar kluba biedriem satiekamies arī ārpus treniņiem un spēlēm, piemēram, tiek organizētas svētku vakariņas pirms Ziemassvētkiem, oficiālā tikšanās ar vadību pirms sezonas pirmās spēles, kā arī notiek kopīgi izbraucieni uz citām sporta spēlēm.
 
Kā vērtē jaunajiem basketbolistiem sniegto iespēju spēlēt BK “Ogre”?
Laikam pēdējais lielākais notikums, kas parāda kluba līmeni ir Mārča Šteinberga noslēgtais ilgtermiņa līgums ar Spānijas basketbola grandu “Gran Canaria”. Tas ir pagodinājums Ogrei un parāda, cik labi klubs attīsta spēlētāju. Uz treniņiem regulāri nāk arī citi puiši, un var redzēt, kā viņi progresē. Manā jaunībā jauniešus profesionālajā sportā tik aktīvi neiesaistīja. Tomēr uzskatu, ka mūsdienu jaunatne ir mazliet bērnišķīgāka, nekā es biju viņu vecumā. Mēs bijām rūdītāki, pats biju daudz nekaunīgāks laukumā - uzņēmos iniciatīvu, metu pa grozu. Bet varbūt tas ir atkarīgs no rakstura.
 
Katrai pilsētai ir sava piramīda - sākums ir basketbola skola, tad jaunatnes līga un piramīdas virsotne, ko spēlētāji vēlas sasniegt, šajā gadījumā tas ir BK “Ogre”. Uzskatu, ka Ogrē šī izaugsmes ķēde ir labi savienota un sadarbība ir ļoti veiksmīga.
 
Esi spēlējis arī vairākos ārzemju klubos. Vari, lūdzu, noraksturot, kāds tur ir basketbola līmenis gan no profesionalitātes viedokļa, gan popularitātes ziņā? 
Visaugstākais profesionālais līmenis un labi attīstīta infrastruktūra noteikti bija Polijā. Tur arī bija daudz komandas atbalstītāju - uz spēlēm nāca tūkstošiem skatītāju, prasīja autogrāfus, bērni vēlējās fotografēties. Kaut arī priekš Polijas tā bija salīdzinoši maza pilsēta, zāle vienmēr bija pilna.
 
Savukārt Ukrainā viss bija ļoti vienkārši – tāds ēku stāvoklis, kurās spēlējām, Latvijā bija pirms kādiem 20 gadiem. Dažkārt ziemā bija tik auksti, ka vajadzēja lielos sildītājus un atļāva spēlēt garajās kompresijas drēbēs. Tas bija tāds neliels kultūršoks, bet pie visa pielāgojas. Katrai maizei ir sava garoziņa. Ukrainā komandas līmenis bija augsts, jo bija liels finansējums, komandā bija daudz ārzemju spēlētāju. Arī tur bija daudz atbalstītāju, cilvēki ir ļoti atvērti un pretimnākoši. Šobrīd ir prieks satikt ukraiņus un palīdzēt viņiem, piemēram, saistībā ar karadarbību uz turieni esam sūtījuši lietotās mantas. Paldies kapelānam Elmāram, kas to visu organizēja.
 
Kā ir ar faniem Latvijā un arī tieši Ogrē?
Latvijā diemžēl uz spēlēm nenāk tik daudz skatītāju, tomēr pašlaik notiek strauja augšupeja, jo Latvijas izlasei ir lieli sasniegumi. Es domāju, ka baigā vasara, kad bija lieli skandāli un diskvalifikācijas no Basketbola savienības puses, deva sliktu grūdienu visai basketbola saimei, tāpēc ar skatītāji bija neapmierināti. Pateicoties tādiem basketbolistiem kā Dairis un Dāvis Bertāni, Jānis Strēlnieks, popularitāte atkal pieaug.
 
Runājot par BK “Ogre”, komandai ir labs fanu klubs “Spektras”, un liels paldies viņiem par atbalstu. Kad ir, tā saucamās, smagās spēles, viņi ir tie, kas mūs pastumj uz priekšu! Arī Ogrē spēles kļūst arvien apmeklētākas, viens no iemesliem droši vien ir kluba augstie sasniegumi.
 
Kādas ir spilgtākās emocijas Tavas karjeras vēsturē?
Emociju ir bijis ļoti daudz. Patīkami brīži piedzīvoti Jaunatnes basketbola līgā. Viens no maniem mērķiem bija iekļūt nacionālajā basketbola izlasē, un 2010. gadā kļuvu pat par Latvijas izlases kapteini. Kopā ar BK “Barons” izcīnījām Eiropas čempiona kausu. Laikam emocionālā ziņā augstākais mirklis bija uzvara 7. finālsērijas spēlē pār VEF 2009./2010. gada LBL sezonā. Pozitīvas emocijas tika gūtas arī spēlējot Jēkabpils komandā, kad negaidīti izcīnījām bronzu. Arī ar BK “Ogre” daudz kas pieredzēts, piemēram, uzvara pār BK “VEF” un BK “Ventspils”. Esmu pārliecināts, ka ar Ogres komandu daudz kas vēl ir priekšā.
 
Kādi ir turpmākie mērķi karjerā?
Pašlaik viens no mērķiem noteikti ir atvest kausu BK “Ogre”. Pagājušogad nesanāca, bet nu ir jauna iespēja. Domāju, ka esam uz pareizā ceļa, bet vēl liels darbs jāiegulda.
 
Jaunībā biju ieņēmis galvā, ka spēlēšu līdz 33 gadu vecumam. Tagad ir 33, bet jūtos labi un gribas spēlēt arī turpmāk. Mūsdienās daudz kas ir attīstījies - medicīna, zināšanas, kas ļauj ilgāk spēlēt pietiekami augstā līmenī. Paiešu malā tad, kad redzēšu, ka tie, kas nāk pēc manis, ir labāki, spēcīgāki un varošāki.
 
Kādas ir aizraušanās ārpus basketbola?
Esmu pietiekami liels sporta fans – gan skatos spēles, gan sekoju līdzi aktualitātēm. Basketbolu parasti skatos padziļināti – kādas ir kombinācijas, trenera taktika. Noteikti gaidu un skatos arī olimpiādes, pasaules čempionātus hokejā un futbolā.
 
Neatņemama sastāvdaļa vasarā ir pludmales volejbols un futbols. Laba sadarbība ir ar Ogres handbola klubu – ārpus sezonas savam priekam un fiziskās formas uzturēšanai regulāri spēlējam futbolu.
 
Mana aizraušanās noteikti ir arī makšķerēšana. Ziemā uz 100% esmu sportā, bet vasarā labprāt dodos makšķerēt. Tā ir sava veida meditācija, kad aizmirstu ikdienišķās rūpes. Ņemu līdzi arī meitas, kurām patīk būt pie dabas.
 
Kāda loma sportam ir jūsu ģimenē?
Kopumā esam sportiska ģimene. Sieva ir bijusī sporta deju dejotāja, tagad aktīvi sporto savas fiziskās formas uzturēšanai. Vecākā meita jau otro gadu trenējas basketbola skolā. Savulaik ar sievu runājām, ka meitu uz basketbolu nevedīsim, jo tas ir puišu sports. Kad atbraucām uz Ogri, viņa gāja uz gleznošanu, koriem, hip-hopu un daudz kur citur, bet nekas īsti līdz galam nepatika. Vienreiz ieminējos par basketbolu, meita pamēģināja un pēc kādas nedēļas teica - paldies, ka aizvedāt, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Kad bērns kaut ko tādu pasaka, tad grūti sev kaut ko pārmest. 
 
Varbūt ir kāds novēlējums jaunajiem sportistiem?
Jaunajiem sportistiem novēlu turpināt trenēties, nākt uz basketbola skolu, klausīt trenerus. Lai kā arī dažreiz negribas iet uz treniņiem, jāsaprot - ja ir mērķis, tad vienkārši ir jādara. Jāatceras, ka, lai būtu par labu basketbolistu, ar talantu vien nepietiek. Diemžēl bieži vien tas, kuram ir lielāks talants, strādā daudz mazāk, tāpēc nekur augstu neizsitās. Vienu līmeni var sasniegt divi dažādi spēlētāji, tikai viens ir ieguldījis lielu darbu, otrs krietni mazāku. Pozitīvi, ka par šo tēmu arvien vairāk runā un jaunajiem basketbolistiem māca ne tikai fizisko sagatavotību, bet arī to, kā sportisti attīstās. Protams, aicinu visus nākt uz spēlēm! Sevišķi atbalsts būs vajadzīgs izslēgšanas spēlēs.

 

Atpakaļ

Tuvākie notikumi

Marts
1
5
11
12
21
Aprīlis
1
4
8
19
26
29
Notikumu kalendārs

Aptauja

2019. gada 25. maijā Latvijā notiks Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Vai piedalīsieties šajās vēlēšanās?

Vairāk informācijas par EP vēlēšanām var LASĪT ŠEIT.

  • Aptauju arhīvs
Pieteikšanās Ogres novada iedzīvotāja un skolēna kartes saņemšanaiKlientu apkalpošanas centrsKur vērsties par ielu un ceļu stāvokli?Valsts veselības apdrošināšana