Ogres upe, jūlijs, 2017 Brīvības iela, jūlijs, 2017

Vēsture

Drukāt
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

Tagadējā novada teritorija bijusi apdzīvota jau pirms 3000 – 5000 gadiem - par to liecina arheoloģiskie izrakumi Ogrē un tās tuvākajā apkārtnē. Pirmo reizi Ogres puse minēta Livonijas Indriķa hronikā (1225. – 1226.), jo Ogres upes (hronikā tā minēta kā Vogene) lejtecē 13. gs. notika Livonijas ordeņa un polockiešu kaujas. Vēlāk Ogres upes (Wogena, Woga) vārds atrodams senajās kartēs, līgumos, robežu noteikšanā.


Senākie iedzīvotāji

    Par senāko apdzīvojumu vietām liecina divas senvēsturiskas vietas - Ķentes kalns, uz kura līdz 9. gs. atradusies senču pils, kā arī Ogres Zilie kalni.

    Ķentes pilskalns un apmetne ir ievērojamākais arheoloģijas piemineklis Ogres pilsētā. Šobrīd grantī pilnīgi noraktais kalns atradās pilsētas austrumu nomalē, teritorijā starp dzelzceļa un Ogres upi. Senvietai tautā saglabājušies vairāki nosaukumi – Vecā Rīga, Kanča kalns, Kamieļmugura. Senatnē kalna rietumu pusē bijis ezers. Visapkārt pilskalnam atradusies ap 2 ha liela apmetne. Par Ķentes kalnu saglabājušies daudz nostāstu un teiku. Senākie iedzīvotāji te apmetušies jau 1.gt. p.m.ē., 5. – 9.gs. kalnā atradies pilskalns. Pilskalns piedzīvojis dramatiskas cīņas, trīs reizes tas ieņemts un nodedzināts. Pēdējo reizi iekarots 9.gs. un pēc tam pamests uz visiem laikiem. Pilskalnā dzīvojuši gan balti, gan Baltijas somu cilšu pārstāvji, 5. – 9.gs tas bijis nozīmīga Daugavas lejteces centrs. No 1954. līdz 1958.gadam Ķentes kalnā notika plaši arheoloģiskie izrakumi A.Stubava vadībā, kuru laikā arheoloģiskais piemineklis tika pilnīgā izpētīts. Ogres Zilie kalni,ceļa. Pilskalns izveidots Zilokalnu augstākajā vietā, no divām pusēm nogāzes aprokot un nostāvinot. Spriežot pēc neizteiktā kultūras slāņa, šeit bijusi īslaicīga patvēruma vieta. Senkapi
Neliela viduslaiku kapsēta atradusies pie Ogres ietekas Daugavā. Patreiz senvieta appludināta. Vēl vieni senkapi atradās pie Puigu mājām. Izrakumi šeit izdarīti 1954.gadā I.Cimermanes vadībā, izpētot 16. – 17.gs. apbedījumus un atrodot arī agrāka perioda – 5. – 6.gs. senlietas.

    Daugavas krastā erozijas rezultātā pie Ciemupes atklājušās vairākas agrāk nezināmas senvietas. Pie "Čabu" mājām apmēram 600 – 800 m garā un 50 – 100 m platā joslā atradusies lībiešu ciema vieta. 1984. gadā tika veikti nelieli aizsardzības izrakumi A. Zariņa vadībā. Atrastās senlietas attiecināmas uz 11. – 13. gs. Ciema rietumu daļā atrodas kapulauks, kas ievērojami postīts ar Pirmā pasaules kara ierakumiem un Daugavas krasta nobrukumiem. Apbedīšanas tradīcijas un senlietas liecina, ka te apglabāti ciemā dzīvojošie lībieši.

    Vēlā dzelzs laikmeta lībiešu senkapi konstatēti arī pie pašas Ogres pilsētas robežas, bijušās Sprēstiņu muižas tuvumā. Spriežot pēc intensīvās apdzīvotības Ciemupes apkārtnē, šeit, teritorijā starp Lielvārdi un Ikšķili, vēlajā dzelzs laikmetā atradies lībiešu centrs.

Ogres teritorija 13. – 18.gs.
    Pēc krustnešu iebrukuma 13.gadsimtā Ogres apvidus nokļuva Rīgas bīskapijas valdījumā. Livonijas kara laikā (1558. – 1583.) novads tika izlaupīts un izpostīts. 1561. gadā izveidoja Polijas karalim pakļauto Pārdaugavas hercogisti, kurā ietilpa arī Ogres teritorija.

    Daudz noteiktākas ziņas par novadu ir no 1599. gada poļu revīzijām, kad gar Ogres ietekas vietu Daugavā minēti daudzi māju vārdi, kas palikuši nemainīgi gadsimtiem ilgi. Lai arī vieta pie upes un Rīgas – Polockas ceļa bija saimnieciski un tirdznieciski ļoti izdevīga, katrs karš te gāja pāri, pēc kā daudzas mājas palika tukšas.

    Veidojoties administratīvajam iedalījumam, veidojās robežas – draudzes, pagasta, muižu robežas. Ogre ietilpa plašajā Ikšķiles pagastā, kurā bija vairākas muižas, lielākā no tām – Ikšķiles muiža. Tās robežas ar Sprēstiņu muižu Daugavas krastos bija aiz “Nejautu” mājām. Administratīvais iedalījums gan bijis mainīgs. Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600. – 1629. gadam) Vidzeme nonāca Zviedrijas pakļautībā. 1630. gadā karalis Gustavs II Ādolfs Ikšķiles muižu ar visām tai piederīgajām zemēm dāvināja Rīgas pilsētai. Muižas zemju apsaimniekotāji ilgus gadus, līdz pat 19. gs. beigām, bija Rīgas muižu zemes dzimtsrentnieki.

Konkrētākas ziņas par Ikšķiles muižas mājām ap Ogres ieteku atrodamas 1638. gada arklu revīzijas dokumentos, kur uzskaitīti māju iedzīvotāji vīrieši, saimniecības zirgi un govis, nodevas. 1686. gada vaku grāmatās lasāms, ka gandrīz puse no iepriekš apdzīvotajām saimniecībām ir tukšas. Tomēr mājas, daudzkārt nodedzinātas un nopostītas, tiek atkal atjaunotas, parasti saglabājot savu seno nosaukumu. Piemēram, Šķiperi, Eniņi, Tūtes, Svelmes, Grebes, Ķikuļi, Sekšes. Līdz mūsdienām šie nosaukumi gan nav saglabājušies. Veidojoties Ogres pilsētai, tie ir zuduši.

    Pārcelšanās pār Ogres upi notika ar plostiem, bet sausās vasarās braukts arī pāri braslam.

    Blakus pārceltuvei atradās Ikšķiles Ogres krogs, upes kreisajā krastā – Sprēstiņu muižai piederīgais Stūra krogs.
    Sakarus starp apdzīvotām vietām uzturēja zirgu pasts. Zirgu pasta stacijās varēja pabarot un atpūtināt zirgus, pārnakšņot, atstāt un saņemt pasta sūtījumus. Rakstu avotos ziņas par Ikšķiles pastu ir no 18. gs. beigām. Tā bijusi speciāli celta māja ar dzīvokli pasta komisāram, pasta kantori, staļļiem, auzu tīrumiem, siena pļavām un klētīm.







Dzelzceļa izbūve


    Ogres pilsētas veidošanās un tās apkaimes attīstība saistīta arī ar dzelzceļa izbūvi. 1861. gada 12. septembrī atklāja Rīgas – Dinaburgas (tagad – Daugavpils) dzelzceļa līniju.

    Dzelzceļš un labvēlīgie ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi veicināja Ogres attīstību par vasarnīcu un atpūtas vietu, un jau 1862. gadā te sāka ierasties rīdzinieki, lai atpūstos un izklaidētos. Vasarnieki uz dzīvi Ogrē apmetās 1874. gadā, bet daudz masveidīgāks vasarnieku pieplūdums sākās 1885. gadā, kad nodibinājās Ogresparka kolonija. 1908. gadā Ogrē bija jau 200 vasarnīcas, bet līdz 1. Pasaules karam tika uzceltas vēl simts, daļa no tām bija piemērotas arī dzīvošanai ziemā.

   
1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, vēlāk miesta teritorija paplašinājās, pievienojot zemes gabalus no Ikšķiles un Ogresgala pagastiem. Līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1928. gada 25. februārī Latvijas pilsētu saimei piepulcējās arī Ogre – LR Saeima Ogres miestam piešķīra pilsētas tiesības. Tolaik Ogre ietilpa Rīgas apriņķī.

    Īpašs posms Ogres pilsētas attīstībā bija Mālkalnes sadalīšana gruntsgabalos un apbūve, kas sākās 1926. gadā. Vietu vasarnīcu būvei te pārsvarā saņēma rīdzinieki. Šajā pašā laikā teritoriju starp Daugavu un dzelzceļu, blakus Mālkalnei, sadalīja apbūves gabalos, ko piešķīra Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem.

    1932. gadā pilsētai pievienoja ap 400 ha neapbūvētas zemes gar Ogres upes ieteku Daugavā, pie bijušās Ogresgrīvas muižas, Brāļu kapu teritorijā un Grebu salā. 1933. gadā tika apstiprināts pirmais pilsētas apbūves plāns. Šajā gadā ierīkoja arī pirmo tramplīnu ziemas sporta cienītājiem. Ik gadu Ogrē atpūtās pāri par 3500 sezonas vasarnieku un ārzemnieku. Ogre bija izvirzījusies starp Latvijas vadošajiem kūrortiem, atpaliekot tikai no Jūrmalas. 2. Pasaules karā Ogre cieta samērā maz, saspridzināts tikai dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. Pēc 2. Pasaules kara (1947. gadā) Ogre kļuva par apriņķa centru, no 1950. gada līdz pat šim laikam Ogre ir rajona administratīvais centrs. Kopš 2002. gada novembra – arī Ogres novada administratīvais centrs.

    Rīgas tuvums, ērtā satiksme, maz izpostītā infrastruktūra un lieliskie dabas apstākļi jau drīz pēc kara pastiprināja interesi par Ogri kā potenciālu rūpniecības pilsētu – sākās padomju industrializācijas periods un beidzās kūrorta laiki. Tika uzcelts būvmateriālu kombināts, norakts Ogres lepnums un senvēstures piemineklis – Ķentes kalns. Pārogrē, pie pilsētas austrumu robežas, izveidoja rūpniecības rajonu. Industrializācijas rezultātā Ogrē uzcēla vienu no lielākajiem vieglās rūpniecības objektiem Baltijas valstīs – trikotāžas kombinātu. Sākās masveidīgs cilvēku pieplūdums no citām PSRS republikām. Ogrē nojauca daudzas pirmskara vasarnīcas un to vietā uzcēla daudzstāvu dzīvojamās mājas, izjaucot vēsturisko, Ogrei raksturīgo apbūvi.


    Tagadējā Ogresgala pagasta teritorija senāk arī ietilpa Ikšķiles muižas sastāvā. Pagasta teritorijā atrasti 9. – 12. gs. lībiešu senkapu uzkalniņi. Pats Ogresgala pagasts izveidots 1924. gadā, kad no Ikšķiles pagasta tika atdalīta Sprēstiņu muižas teritorija. 1935. gadā pagasta platība bija 9260 ha.

    1. Pasaules karā apkaime cieta diezgan stipri, taču Latvijas Republikas laikā saimnieciskā dzīve ievērojami uzlabojās, pateicoties valsts palīdzībai ar naudas aizdevumiem un sēklas materiāliem nopostītajām saimniecībām. 1935. gadā pagastā bija 261 zemnieku saimniecība, aramzeme aizņēma 2873 ha, pļavas – 1167 ha, ganības – 1329 ha, meži – 579, purvu – 196 ha. Darbojās Ogresgala krejotava (uzcelta 1935.g.), Eihmaņa un Gruntes kaļķu cepļi, Vārnu dzirnavas, divas kokzāģētavas. 1945.gadā Kārļos nodibināja pomoloģisko dārzu, 1956. gadā to pārveidoja par Ogres dārzkopības izmēģinājumu staciju, kas veica pētījumus augļkopībā un dārzeņkopībā. Tajā ir izaudzētas jaunas gurķu, kāpostu, ērkšķogu šķirnes. 1962. gadā iekārtoja trihogrammu laboratoriju, kas pazīstama visā Latvijā. Bija izveidota arī lielākā garšaugu kolekcija Latvijā. Pilsētās – industrializācija, laukos kolektivizācija. Šie padomju laika procesi nav gājuši secen ne Ogrei, ne Ogresgalam. Ogresgala teritorijā no vairākiem maziem kolhoziem Ciemupes pusē vēlāk izveidojās kolhozs “Kopdarbs”.

    Pēc kara Ogresgala pagastā izveidoja Ogresgala un Ciemupes ciemus. 1954. gadā Ogresgala ciemam pievienoja Ciemupes ciemu, 1977. gadā daļu teritorijas atdeva Rembates ciemam, 1987. gadā pievienoja daļu Ogres pilsētas zemes. Ogresgala pagastu atjaunoja 1990. gadā.


Teika par Ogri    
Stāsta, ka Ogres apkaimē, Ogresgala pagasta “Mazstaldātos” dzimtļaužu ģimenē piedzimusi meitiņa Marta. Viņa augusi dzīvespriecīga, bijusi ļoti skaista. Marta nav pakļāvusies muižkungam un aizbēgusi uz Alūksni, kur viņu par audžumeitu pieņēmis prāvests Gliks.

    Lielā Ziemeļu kara laikā Marta nonākusi Krievijas ķeizara galmā un vēlāk kļuvusi par Krievijas valdnieci Katrīnu. Ciemodamās dzimtajā pusē, cariene esot iestādījusi ozolu pie “Truču” mājām, tāpēc šo ozolu sauc par Katrīnas ozolu. Cits nostāsts vēsta, ka Katrīnas stādītie ozoli augot pie “Mazstaldātiem”.

    Ar Krievijas valdnieci Katrīnu saistīta esot arī Ogres vārda izcelsme. Kad ķeizariene braukusi pa Vidzemi, viņa atcerējusies bērnības upi, kurās dzīvojuši zuši, un likusi saviem pavāriem tos saķert. Pavāri vietējiem iedzīvotājiem taujājuši, kur esot upe, kas bagāta ar zušiem (krieviski “угри” ). Iespējams, ka, latviskojot šo vārdu, upe ieguvusi Ogres nosaukumu, bet vēlāk tā sāka saukt arī apdzīvoto vietu. Arī pagasta nosaukuma izcelsmei acīmredzot ir tāda pat vēsture. Bija tā vai nebija, kas to zina. Visticamāk, ka ar zušiem Ogres upes un apdzīvotas vietas nosaukumiem zināms sakars tomēr ir.

Atpakaļ
Ogres novada pašvaldības domes sēdes darba kārtība 21.09.2017.

Tuvākie notikumi

Septembris
4
17
24
Novembris
1
2
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
Notikumu kalendārs

Aptauja

Jau vairākus gadus Ogrē nedarbojas atskurbtuve, kur varētu ievietot alkohola vai narkotisko vielu reibumā esošās personas. Vai, jūsuprāt, Ogrē ir nepieciešams ierīkot atskurbtuvi?

  • Aptauju arhīvs
Klientu apkalpošanas centrs