Ziemassvētku rotājumi, Brīvības iela Ziemassvētku rotājumi, Brīvības iela

Georgs Gutpelcs

Drukāt Pievienot komentāru
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

31.10.2012 15:43

Vieglatlētikas trenerim Georgam Gutpelcam Ogres Goda pilsoņa nosaukums piešķirts 2012. gada 25. oktobrī par īpaši nozīmīgu ieguldījumu Ogres pilsētas sporta dzīves attīstībā, jauno sportistu kvalitatīvā sagatavošanā, Ogres pilsētas tēla spodrināšanu ārpus Latvijas robežām, sportistu sagatavošanu Londonas olimpiskajām sacensībām un par mūža ieguldījumu sportā. Ar Ordeņu kapitula lēmumu 2016. gada novembrī G.Gutpelcam piešķirts Atzinības krusts.

 

 

Georgs Gutpelcs (20.12.1936. - 16.03.2019.) dzimis Rīgā, Elizabetes Gutpelcas un Georga Šulca, Baltijas vācieša, ģimenē, kurš neilgi pēc Georga dzimšanas repatriējies uz Vāciju un kontakts ar ģimeni zudis.
 
Georga bērnība aizritējusi Ventspils vasarnīcu rajonā, vectēva Kārļa Gutpelca, kaislīga zvejnieka, mājās. "Mājai bija liela sēta, pietiekami vietas, kur izskrieties un kokos kāpt," bērnību atceras G. Gutpelcs. Tieši šis bija brīdis, kad Georgam radusies interese par sportu: "Kad man bija seši septiņi gadi, ar puikām spēlējām volejbolu vai futbolu līdz pat sešas stundas no vietas. Ar basām kājām spēlējām, nagi bija aplauzti, kājas apdauzītas, jo bumba jau nebija tāda, kā tagad. Paši uztaisījām vārtus, no meža atnesām kārtis, sasitām."
 
Skolas gaitas zēns uzsāka brīdī, kas Latvijas un pasaules vēstures grāmatā ierakstīts kara zīmē, tādēļ nereti skolēniem vajadzējis slēpties skolas pagrabā, lai paglābtos no lādiņu šāvieniem.
 
"Kad man bija 13 gadi, sāku strādāt par kalēja mācekli zvejnieku artelī "Sarkanā bāka". Visu dienu vajadzēja cilāt lielo āmuru. Vakaros biju tik pārguris, ka, tikko pārnākot mājās, iekritu gultā un aizmigu, sāpēja rokas, kājas. Pirmā alga, ko saņēmu, bija 650 rubļi. Tas bija neiedomājami daudz! Arteli likvidēja, es atkal apmeklēju skolu un nākamajā vasarā gāju vectēvam līdzi zvejot. Viņa brigāde zvejoja ar dižvadu. Arī šis darbs bija smags, bet man patika. Pēc tam sāku strādāt zivju kombinātā Pārventā par atslēdznieku, paralēli sāku mācīties vakarskolā. Tad 16 gadu vecumā pārbraucu pie mammas uz Rīgu. Rīgā man diez ko nepatika. Sāku strādāt uzņēmumā „Sarkanais metālists”, kas atradās Brīvības ielā, tajā tika izgatavoti dažādi čuguna izstrādājumi. Turpināju mācības vakarskolā," savas gaitas raksturo Georgs. 18 gadu vecumā viņš iesaukts armijā – dienējis Latvijas divīzijā Pērnavas kazarmās blakus Daugavas stadionam. Armijas gaitas jaunietim patika, īpaši tādēļ, ka bijušas plašas iespējas sportot – gan slēpot, gan svarus celt un boksēties.  
 
G. Gutpelcs atklāj, ka pirms armijas sācis trenēties Jaunatnes sporta skolā pie trenera Viļa Blumberga, kurš orientējies uz savu sportistu fizisko sagatavotību. Pirmās Georga sacensības 3 km skriešanā notika Daugavas stadionā 1954. gadā, kurās viņš gan finišējis pēdējais. Pēc sacensībām jauno sportistu uzrunājis soļotājs Arnolds Feldmanis, kurš Georgam teicis: "Tu labi skrēji, bet no tevis iznāktu labs soļotājs." Un ierādījis, kas tā tāda soļošana ir. Georgs sācis soļot. "1955. gada pavasarī es jau biju patrenējies un pirmo reizi taisījos soļot 10 km. Iesildījos Daugavas stadionā, kur tobrīd notika vesera mešanas sacensības. Pēdējā brīdī pamanīju, ka veseris lido virsū - trāpīja pa kāju, divās vietās salūza. Treneris teica, kas es vairs nekad nesoļošu. Kāju saģipsēja, bet izlēmu piebiedroties klasesbiedriem braucienā uz Kokneses Staburagu. Pa ceļam ģipsis berza, to noņēmu, bet kāja sāpēja. Atkal gāju pie ķirurga, bet viņš, ieraudzījis, ka man vairs nav ģipsis, atteicās mani pieņemt. Tā turpināju staigāt, rudenī mani iesauca armijā, pēc tam kājas sāpes vairs nejutu," atminas G. Gutpelcs.
 
Kad Latvijas divīzijas izformēta, G. Gutpelcs ar biedriem nokļuvis Ventspilī krievu karspēka daļā. "Tur bija ļoti internacionāla brigāde, bet mēs draudzīgi sadzīvojām," saka Georgs. Armijas laikā 1956. gadā Ventspilī notikušas atlases sacensības pirmajai Vissavienības tautas spartakiādei, kas notika Maskavā. "Toreiz pirmo reizi stadionā soļoju 20 km un nogāju par stundu un 45 minūtēm. Labs rezultāts. Diemžēl tālāk trenēties vairs nebija iespējams, jo visu armijas daļu aizsūtīja uz Kazahstānu, kur pusgadu strādājām labības laukos uz kombainiem," atceras G. Gutpelcs. Atgriežoties Ventspilī, Georgs turpināja dienesta gaitas kā tēmētājs, mācībās šāva no lielgabala, un varēja atsākt soļošanas treniņus. 1958. gada oktobrī viņš demobilizējās un atgriezies Rīgā.
 
"Man gribējās trenēties. Toreizējā sporta komisijas priekšsēdētāja Irma Jaunzeme pierunāja, lai eju uz Dinamo stadionu strādāt par atslēdznieku, kur es varēšot arī trenēties. Algā saņēmu 42 rubļus, ar ko bija grūti iztikt. Aizgāju uz vagonu rūpnīcu par atslēdznieku. Tur iepazinos ar Rīgas mēbeļu kombināta sportistiem, kuri pierunāja pāriet uz Rīgas Mēbeļu kombinātu, kur nostrādāju līdz 1966. gadam. Tolaik jau biju apprecējies, vajadzēja kaut kur dzīvot," saka Georgs un atminas, kā ar savu topošo sievu iepazinušies. " Ar Ievu iepazināmies Rīgā, modes preču veikalā. Draugs sastāstīja, ka tajā veikalā strādājot japāniete, es, ziņkārības dzīts, gāju skatīties, bet priekšā Ieva," smaidot atminas Georgs.
 
1966. gada rudenī Gruzijā notikušas sacensībās, kurā G. Gutpelcs ieguva 1. vietu. "Gruzīni aicināja pāriet uz Aizkaukāzu kara apgabalu un startēt, pārstāvot Gruziju. Teicu, ka varētu pamēģināt. Jau pavasarī saņēmu vēstuli ar aicinājumu doties uz Armēniju, man piedāvāja dzīvokli. 1967. gadā ar sievu aizbraucu uz Erevānu, izvēlējāmies dzīvokli," ceļu uz Armēniju raksturo Georgs, kurš tur pavadīja 7 gadus. G. Gutpelcs iestājās Erevānas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, sāka strādāt par treneri, pats turpinājis trenēties, ar sportistiem devies uz nometnēm un sacensībām, kļuvis par vecāko treneri soļošanā un skriešanā. Viņa sportisti guvuši ievērojamus rezultātus. 1969. gadā Vissavienības skolēnu spartakiādē Ļeņinakanā pirmo reizi soļošanā armēņi izcīnījuši pirmo vietu.
 
Dzīve ritējusi ierasto gaitu, līdz 1973. gadā Ieva lūgusi vīram atgriezties dzimtenē. Dzīvokļu maiņas rezultātā Gutpelcu ģimene atgriezās Latvijā. G. Gutpelcs sāka strādāt par treneri trikotāžas kombinātā, vēlāk arī sporta biedrībā "Vārpa", viņa izveidotā komanda guvusi augstus rezultātus Latvijas lauku sporta spēlēs un citās sacensībās. Pie G.Gutpelca trenējušies Juris Gjačs, kurš šobrīd ir skolotājs un treneris Gulbenē, Ilmārs Saulgriezis, arī treneris, Antons Cibuļskis, Anna Mičule – pirmā soļotāja Latvijā, 8 gadus Latvijas čempione, skolotāja un trenere Sandra Hanzena, Lija Pomere un citi. "Galvenais, ka šie cilvēki ir veseli, spēcīgi un citiem var palīdzēt, man par to ir prieks," ar saviem audzēkņiem lepojas Georgs.
 
Vaicāts par paša sportiskajiem sasniegumiem, G. Gutpelcs atklāj, ka Padomju savienības mēroga sacensībās viņš ieguvis 5., 6. un 7. vietas. "Lai brauktu uz pasaules čempionātu, olimpiādi, vajadzēja tikt pirmajā trijniekā, bet, lai to varētu, visu laiku bija jātrenējas, es to nevarēju - man bija jāmācās, jātrenējas, jāstrādā," saka Georgs. PSRS čempionātā Maskavā G. Gutpelcs vairākas reizes iekļuvis labāko soļotāju desmitniekā, 1961. gadā noticis mačs Gruzijā, kas spilgti iespiedies trenera atmiņā: "Man ļāva startēt individuāli, pēc tam gan 20, gan 50 km soļošanā biju labākais no Latvijas." Arī pirmās sacensības Zviedrijā, Stokholmā, 1966. gadā bijušas īpašas. "Tas bija pirmais mačs, kad Latvijas komanda brauca uz ārzemēm. Pirms tam trīs naktis negulēju no satraukuma, ka pirmo reizi uz ārzemēm jābrauc. Startēju parastā krekliņā un sporta biksēs, kājās "Sarkanā kvadrāta" čībiņas par rubli 90 gabalā, gumijas čībās ielikām filca gabalu, lai papēžus neatdauzītu, zviedri atnāca adidas sporta tērpos un čībās, tad sajutāmies kā tādi bārenīši, bet, kā sākām soļot, tā zviedri kaut kur pazuda - stipri atpalika. Latvijas komanda ieguva 1. vietu," smaidot atminas treneris. Bet kā grūtākās sacensības Georgs atceras atlases sacensības 1964. gadā Kijevā: "Tajā gadā vajadzēja notikt olimpiādei Tokijā. PSRS sporta komiteja nolēma saviem sportistiem sarīkot grūtas sacensības, lai olimpiādē sasniegtu labākos rezultātus. Starts bija 12os dienā, 35 grādu karstums. Uz starta stājās 59 dalībnieki, no tiem finišēja 19, divi nomira, 11 dabūja saules dūrienu. Es soļoju 50 km, varēju paiet tikai, kad cīņu biedrs Zigurds Irbe, kurš soļoja 20 km, katrā aplī padeva stipru kafiju. Beidzu distanci, biju 11. Nakti nevarēju gulēt, viss griezās. Kad sacensībās man ir bijis grūti, esmu nodomājis, ka nekad vairs nesoļošu, bet paiet divas dienas, un atkal gribas," saka G. Gutpelcs. Kad kopā ar kolēģi Jāni Zviedri viņi pirmie Latvijā ieguvuši Starptautiskas klases sporta meistara nosaukumu, izpildot nepieciešamos normatīvus Minskā, tad gan gandarījums bijis tik liels, ka nozīmīti Georgs turējis zem spilvena, lai naktī, par to atceroties, varētu vēlreiz apskatīt.
 
Šobrīd G. Gutpelcs ir pensionārs. Viņš turpina trenēt jaunos soļotājus savā vieglatlētikas skolā „Jūdze”. Skolu apmeklē 15 jaunieši, no kuriem daži ir ļoti perspektīvi – Agnese Pastare, kura šogad Londonas Olimpiskajās spēlēs ieguva 24. vietu, Kristīne Platace, kura ir trešā labākā soļotāja Latvijā un šobrīd gatavojas nākamā gada pasaules čempionātam Maskavā, Inga Rītere, Sabīne Veisa. "Uzskatu, ka pats galvenais ir, lai cilvēks grib darīt. Ja acis deg, grib kaut ko sasniegt, tad ar tādu cilvēku varu strādāt dienu un nakti. Ar Agnesi treniņi notiek 2 reizes dienā, tagad gan ir pārejas periods, nedaudz vieglāk. Esam pat naktī trenējušies, lai sagatavotos pasaules čempionātam Korejā, kur Agnese ieguva 26. vietu. Decembrī dosimies trenēties uz Kirgīziju, uz kalniem," saka treneris.  
 
G. Gutpelcs 1971. gadā iedibināja Zilo kalnu skrējienus. "Ideja par to radās kopā ar Jāni Strēlnieku. Mums iznāca tādi mači, ka brauca sportisti no Lietuvas un Igaunijas. Bija labas balvas, piedalījās ap 200 – 300 dalībnieki. Skrējieni notiek vēl aizvien, tagad gan piedalās ap 80 – 90 sportisti," atklāj treneris. Arī zināmā Latvijas vieglatlēta, soļotāja Jāņa Dāliņa piemiņas sacensības iedibinātas, pateicoties G. Gutpelca entuziasmam. "Dāliņa piemiņas sacensības notiek kopš 1989. gada. Tolaik atbrauca pie manis soļotāji Juris Lukstiņš un Arnolds Krūkliņš un saka - vajag Dāliņa 85. dzimšanas dienu sarīkot, organizējam trīs dienu soļojumu no Rīgas līdz Siguldai, Cēsīm un Valmierai. Šī ideja guva lielu atbalstu un to izdevās īstenot. Pēc tam jau mazāk atbalstīja. Vienu gadu, lai varētu rīkot šīs sacensības, meklējām sadarbību ar dažādiem uzņēmējiem, stadionā taisījām gadatirgu, lai vāktu līdzekļus šo sacensību organizēšanai. Izdevās atkal noorganizēt soļošanu posmā Rīga - Valmiera. Tad mačus sākām organizēt Ogrē un šogad tie notika jau 23. reizi," priecājas treneris.
 
Georgs sevi dēvē par savas pilsētas patriotu. Četrus gadus, līdz 2009. gadam, viņš bija Ogres domes deputāts. "Politikā iesaistījos, jo bija lietas, kas mani neapmierināja, gribējās tās mainīt vai vismaz uzlabot. Iesaistījos, lai tiktu sakārtota dzelzceļa pārbrauktuve, lai tiktu uzcelts kvalitatīvs stadions, lai pilsētas zaļajā zonā pie universālveikala netiktu uzcelts vēl viens veikals. Iestājos par to, lai netiktu aizvērts aprūpes centrs "Saulstari". Runājot par sporta bāzi, Ogrē tā ir ļoti laba. Kā vieglatlētikas speciālists varu teikt, ka Ogres stadions ir viens no labākajiem Latvijā. Jāatzīst, ka pašvaldība dara patiešām daudz, lai Ogrē attīstītos sporta bāze," ir pārliecināts treneris, un piebilst, ka iedzīvotājiem vajadzētu būt aktīvākiem un to arī izmantot. "Lai mūsu sportisti būtu augstākā līmenī, uzskatu, ka vainīgi ir sporta skolotāji, kuri nav prasīgi. Uzrīko vienu vai divus sporta pasākumus, un tas arī viss. Bērniem ir jāstrādā, vajadzētu 4 fiziskās kultūras nodarbības nedēļā. Bērni ir stīvi un slimi. Kad tādiem jāsāk strādāt, tad visi darbi izrādās par grūtu," uzskata G. Gutpelcs.
 
Komentējot Goda pilsoņa nosaukuma piešķiršanu, G. Gutpelcs saka, ka par to ir prieks, tomēr savu darbu nav darījis, lai par to saņemtu apbalvojumus. "Visvairāk esmu apmierināts ar to, ka es varu kaut ko izdarīt. Patīk, ka man ir tāds darbs, kas man patīk," viņš saka, un piebilst, ka ir pateicīgs savai ģimenei, īpaši Ievai, par atbalstu un sapratni, jo Georgs daba dēļ bieži vien nav bijis mājās, un Ievai nācies vienai darbus apdarīt.
 
2016. gada novembrī par mūža ieguldījumu un pašaizliedzīgu darbu Latvijas augstas klases sportistu sagatavošanā un panākumu kaldināšanā Latvijā un pasaulē G.Gutpelcam pasniegts Latvijas augstākais apbalvojums - Atzinības krusts.
 
Gutpelcu ģimenē pasaulē nākusi meita Linda, kura savulaik bijusi Latvijas jaunatnes čempione 1500 un 800 m skrējienā. Šobrīd Linda dzīvo Šveicē un strādā par filozofijas pasniedzēju universitātē. Un dēls Gundars, kurš strādā būvniecības sfērā Vācijā. Georgam ir arī mazdēls Henrijs (23), kurš studē starptautiskās attiecības Dānijā.

 

Atpakaļ
Ogres novada pašvaldības domes sēdes darba kārtība 19.12.2019.

Tuvākie notikumi

Decembris
3
11
19
24
Janvāris
1
2
7
15
17
21
22
28
31
Februāris
4
7
11
12
18
19
25
Notikumu kalendārs

Aptauja

Vai esat informēts par Ugunsdrošības noteikumu prasībām, ka no 2020. gada 1.janvāra visos mājokļos (gan privātmājās, gan dzīvokļos) ir jābūt uzstādītiem autonomiem ugunsgrēka detektoriem, kas reaģē uz dūmiem?

  • Aptauju arhīvs
Pieteikšanās Ogres novada iedzīvotāja un skolēna kartes saņemšanaiKlientu apkalpošanas centrsBūvniecības dokumentācija no 2020. gada 1. janvāra tikai elektroniski