Strūklaka 2018 Ogres, centrs, 2018, vasara

Zirgi – hobijs, kas pāraudzis dzīvesveidā

Drukāt Pievienot komentāru
Ieteikt Twitter Ieteikt Facebook Ieteikt Draugiem

15.05.2018 15:38

Ķeipenē uz dzīvi no pilsētas pirms diviem gadiem pārvācās Dūrīšu ģimene – Ināra, Kalvis, Jānis un Paula. Ģimene šeit vēlas nodarboties ar lauksaimniecību, lauku tūrismu un izveidot mini zoo parku.

 
Dzimusi un augusi Siguldā
Ināra atklāj, ka ir dzimusi, augusi un mācījusies Siguldā. Lai arī pamatskolas laikā bijis sapnis par mākslas izglītību, studijas nolēmusi turpināt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Sākusi darba gaitas advokātu birojā un šķīrējtiesā. Nodibināta ģimene, pasaulē nācis Jānis, kuram šobrīd ir 10 gadi, drīz vien arī Paula, kurai šobrīd ir 8 gadi. Mazu bērnu audzināšanu ar darbu bijis grūti savienot, tāpēc Ināra nolēma no darba aiziet.
 
Mirklis, kas izmainīja visu dzīvi
“Bērni auga, bija ļoti aktīvi. Domāju, kā lai viņus izklaidē, un nolēmu aizvest pie zirgiem. Aizbraucām uz “Meždruvām” Garkalnē. Jānis uzreiz bija gatavs sēsties zirgam mugurā, Paulai bija vajadzīgs laiks. Bet abiem uzreiz iepatikās. Arī es nolēmu atcerēties jaunību un uzkāpt zirgam mugurā. Uzkāpu un sapratu – es tur vēlos arī palikt,” šo nozīmīgo notikumu atminas Ināra. No šī brīža mainījās visa Dūrīšu ģimenes dzīve. Ināra sadraudzējās ar “Meždruvu” saimnieci Natāliju Dreimani, bērni pie viņas sāka apgūt jāšanas mākslu.  
 
Viss sākās ar Gabrielu
Sievai par prieku Kalvis Inārai uzdāvināja zirgu Gabrielu. Zirgam bija naga kaula lūzums un vetārsti brīdināja, ka šī kaite ir ļoti nopietna. “Sākumā ļoti pārdzīvoju, raudāju. Tad sāku domāt – ar savu raudāšanu taču zirgam nepalīdzēšu! Sākām cīnīties... Šobrīd Gabriels ir pilnīgi vesels un neklibo,” priecājas Ināra. Gabriela ārstēšanās procesā Ināra daudz lasījusi literatūru par zirgiem, izmantojusi dažādus līdzekļus – sākot no speciāliem ortopēdiskajiem pakaviem un beidzot ar dzīvnieku ekstrasenses palīdzību. “Kad Gabriels izveseļojās, uzkāpu viņam mugurā, un viņš mani nometa zemē! Sēdēju pārsteigta uz zemes, izkratīju smiltis no ķiveres un domāju – par ko? Sapratu, ka zirgs ne par ko nejūtas parādā. Viņam ir savādāka domāšana, un man tā ir jāiemācās saprast. Vērsos pie “Zirguskolas” meitenēm  Ķekavā, kur apguvu zirgu ikdienu, zināšanas par zirgu psiholoģiju un attiecību veidošanu ar tiem. Iemācījos, kā ar viņiem komunicēt,” saka I.Dūrīte.
 
Būs, kas iesākto turpina
Nākamā pie Ināras nonāca melnbaltā īru tinkeru šķirnes ķēve Pērlīte, tai pievienojās nākamie zirgi. Sākumā Ināra zirgus turēja „Zirguskolas” stallī, pēc tam “Meždruvās”, tad nolēma tos pārvietot uz vīra iegādāto zemi Ķeipenē, kur bija dīķi zivju audzēšanai un ganībās jau auga liellopi. Sākumā zirgi dzīvoja āra ganībās, bet ne visi tādiem apstākļiem bija piemēroti. Ar atsaucīgu un labu kaimiņu atbalstu Dūrīšu zirgiem tika atvēlēta veca fermas ēka, ko piemēroja zirgu vajadzībām un izmanto vēl šobrīd, kamēr notiek jaunā staļļa būvniecība. Ināra nevēlējās pamest savus zirgus, tāpēc apmetās treilerī turpat līdzās, līdz 2016. gadā visa ģimene sāka dzīvot “Pīlādžos” – pagaidu mājā. Jānis un Paula apmeklē skolu Madlienā un turpina aktīvi trenēties jāt, tomēr viņu intereses ir nedaudz mainījušās. Ināra ar prieku atzīst, ka bērniem mīlestība pret zirgiem un citiem dzīvniekiem ir ļoti liela, tāpēc ir mierīga sirds – būs, kas iesākto turpina.
 
Ar laiku atvērs mini zoo
Šo nepilnu divu gadu laikā, kopš ģimene sāka dzīvot Ķeipenē, saimniecība, SIA “Jaunmurāni”, ir augusi – tiek apsaimniekoti ap 100 ha lauksaimniecības zemes, kopjami 10 zirgi, tostarp viens ponijs no “Rīgas cirka” un šobrīd vienai ķēvei tiek gaidīts kumeliņš, leknajās ganībās aug 35 galoveju šķirnes liellopi, 6 krustojuma liellopi, ir 90 aitu liels ganāmpulks, aug arī vairākas trušu saimes, ir savas vistiņas un paipalas. Ināra atklāj, ka vēlas iegādāties vēl dzīvniekus – pundurkaziņu, alpaku, briežus, fazānus. “Ar laiku vēlos šeit atvērt mini zooloģisko dārzu. Jau šobrīd pie mums ciemos brauc draugu, radu, paziņu bērni, piedalās lopiņu apkopšanā, izjādēs ar zirgiem,” saka Ināra, kura ir apņēmības pilna iegūt arī jāšanas treneres sertifikātu.
 
Darbs ar zirgiem ir darbs ar sevi
Vaicājot, kā iespējams ar zirgu izveidot kontaktu, Ināra ir pārliecināta – strādājot ar zirgiem, patiesībā ir jāstrādā ar sevi. “Kad zirgs tevi ierauga, viņš visu saprot, “nolasa” tevi. Zirgam pieskaroties vai uzkāpjot mugurā, viņš sajūt cilvēka sirdspukstus un zina, vai cilvēks ir priecīgs vai bēdīgs. Satuvināties ar zirgu nozīmē izprast viņa valodu. Tā kā zirgs nevar iemācīties cilvēka valodu, cilvēkam ir jāiemācās zirga valoda. Zirgi viens ar otru sazinās ar iekšējo enerģētiku un ķermeņa valodu, un tā cilvēkam arī ir jāiemācās,” saka I.Dūrīte.
 
Ieceru netrūkst
Dūrīšu ģimene šo pāris gadu laikā paveikusi ļoti daudz, bet ieceru un darba netrūkst. Blakus jaunajam, gaišajam stallim pamazām tiek ierīkots izjāžu un jāšanas apmācību laukums. Pie laukuma plānots ierīkot rotaļu laukumu bērniem, baskāju taciņu, kvadriciklu trasi, basketbola laukumu. Blakus zivju dīķim, kurā aug karpas, stores, līņi un karūsas, otrs tiek padziļināts, lai tajā varētu atveldzēties arī zirgi. Turpat piekalnītē tiek celta pirts, ko plāno izīrēt ģimenēm kā brīvdienu māju.
 
Pašai sava šūšanas darbnīca
 
Nu pienācis laiks, kad Ināra var īstenot arī savu bērnības sapni, kas saistīts ar mākslu. Jau sen Inārai patīk šūt, un viņa ir nolēmusi jaunā staļļa otrajā stāvā atvēlēt vietu šūšanas darbnīcai. Ināra saviem zirgiem no raibiem audumu gabaliņiem jau ir pašūdinājusi sviedrenītes un segas. Arī jaunā staļļa dizains un visas saimniecības apkārtnes iekārtošana ir Ināras izlolots darbs. Līdzās darbam saimniecībā Ināra ar Kalvi, kurš ir kaislīgs mednieks, atrod laiku arī dejai – abi dejo Ķeipenes Tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīvā “Dandzis”, bet Paula ar Jāni – bērnu deju kolektīvā “Zeltupīte”.
 
 
 
 
 Jēriņš Miķelīti izauga mājās
“Tā nu sanāca, ka no advokatūras esmu pārgājusi uz lauksaimniecību,” smaidot saka I. Dūrīte. “Mans hobijs nu jau ir pāraudzis dzīvesveidā un pavilcis līdzi nākamos hobijus.” Ināra atklāj, ka pirmā pieredze rūpēs par dzīvniekiem viņai bija jau bērnībā, jo vecmāmiņas saimniecībā auga gan govis, gan aitas. “To, kā apkopt un rūpēties par dzīvniekiem, var iemācīties, lasot un apmeklējot dažādus kursus, seminārus. Galvenais ir sajust dzīvnieku un zināt, kādas ir viņa pamatvajadzības. Interesanti, ka lielākoties pie manis ir nonākuši tādi zirgi, kuriem ir dažādas veselības problēmas, un, par laimi, man kopā ar zirgu izdevies tās uzveikt. Pie manis izveidojies tāds kā zirgu pansionāts,” smaidot saka Ināra. “Vienam zirgam no Taurupes kājas bija beigtas, viņš bija dzīvojis ļoti mazā stallī. Devu uztura bagātinātājus, smērēju kājas ar dažādām ziedēm, un rezultāts ir ļoti labs – zirgs ir vesels! Ilgi nevarējām saprast, kas vienai ķēvei vainas – bija aizdomas par dažādiem iekaisumiem vai audzēju. Tā, maz pamazām ar viņu strādājot, atklājās vaina un izdevās to izārstēt. Ja ir kāda lielāka problēma, dodamies uz zirgu klīniku Jelgavā. Reiz man zvanīja kāda zirga saimnieks un saka – mans zirgs ir akls, atdošot man. Es tad teicu, ka tā nevar, tā ir nodevība pret dzīvnieku. Vienu reizi aitai piedzima ļoti vājš jēriņš - Miķelītis. Nesu viņu uz māju, kur Miķelītis arī izauga. Kopā braucām pakaļ bērniem uz bērnudārzu, uz skolu. Nesen ganībās govij piedzima teliņš – Lukrēcija, dzemdībās gūto sarežģījumu dēļ tā nevarēja piecelties kājās un netika pie govs zīst. Paņēmu uz māju, sasildīju, un šobrīd Lukrēcija aug stallī pie zirgiem. Paldies kaimiņienei Agrai par to, ka viņa mums atvēl govs pieniņu, varam teliņu padzirdīt. Parasti jau šīs šķirnes liellopi paši zīda savus teļus, bet šis mums jau ir otrais gadījums, kad mammas funkcijas nākas pildīt cilvēkam,” par saviem mīļajiem dzīvniekiem stāsta I.Dūrīte.
 
Katra diena - pozitīvs mirklis!

“Man šeit, Ķeipenē, ļoti patīk! Ir miers un klusums. Es zinu, kāda būs katra diena. Juristes darbs nebija viegls, lai arī padevās un patika, tomēr tur katru dienu saskāros ar  negācijām. Cilvēki pie juristiem nāk ar savām problēmām, savu sāpi un nereti noskaņoti ne pārāk draudzīgi. Darbs ar dzīvniekiem ir pavisam kas cits. Kad viņi mani ierauga – priecīgi bubinot, skrien pretim. Katra diena ir pozitīvām emocijām pilna! Un nekas man šeit nešķiet grūti – ja vajag, braucu ar traktoru, gādāju dzīvniekiem barību. Agros rītos tīru staļļus, un tā ir kā meditācija ar sevi – klusumā, mierā, pārdomājot dažādas lietas, turklāt nav iespējams iedzīvoties liekajā svarā,” smaidot saka I.Dūrīte. “Mans lielākais atbalsts ir vīrs, kurš ikdienā strādā Rīgā, tomēr viņš vienmēr ir sapratis un atbalstījis mani, un nekad nav pārmetis, ka lielāko daļu savas enerģijas, rūpju un mīlestības es ieguldu saimniecībā un zirgos, kas man sagādā lielāko prieku.”
 

 

 

 

Atpakaļ
Ogres novada pašvaldības domes sēdes darba kartība 21.05.2018.

Tuvākie notikumi

Jūnijs
4
5
11
13
17
18
25
26
27
28
29
Notikumu kalendārs

Aptauja

Vai plāno apmeklēt koncertcikla “Upes vakari” pasākumus Ogres upes promenādē pie Līkā tilta?

Vairāk informācijas par pasākumiem ŠEIT.

Klientu apkalpošanas centrsKur vērsties par ielu un ceļu stāvokli?